Ko mēs piedzīvojām un kā jutāmies Neredzamajā pasaulē.

***
Aija LS.
Ierašanās ir diezgan sarežģīta, jo jāatrod vajadzīgā ēka, vajadzīgās durvis un jāzina vajadzīgais durvju kods. Paldies Ilzei K., viss izdodas labi un otrajā stāvā mūs laipni sagaida muzeja "dvēsele" Karina Skalbe. Sākam ar reģistrēšanos un uzzinām obligātos apmeklējuma nosacījumus - viedpulksteņi un telefoni ir jāatstāj slēgtajos skapīšos, jo ekskursiju nedrīkst traucēt pat vismazākais apgaismojums.

Tad mūs ieved tumšā telpā, sadala grupās pa 3 un iepazīstina ar gidi Alisi. Ja es saku - iepazīsitina - tas nozīmē, ka iepazīstina ar Alises balsi, jo mēs viņu ieraudzījām tikai pašās ekskursijas beigās, izejot gaišajā koridorā. Finālā arī uzzinājām, ka Alise ir neredzīga kopš dzimšanas, dzīvo Ādažos un uz darbu brauc ar trim (N.B.! trim) dažādiem sabiedriskajiem transportiem. Alise nodarbojas ar sportu (galda teniss), spēlē bungas un basģitāru, strādā ar datoru un vada Sensorium ekskursijas.

To visu mēs uzzinājām ekskursijas beigās, bet tagad klausāmies viņas enerģiskajā un skaidrajā balsī, klausām viņas komandām un smejamies par viņas jokiem. Es pārvietojos kopā ar Paulu un Ilzi.  Pārvietošanās galvenie nosacījumi - saglabā kontaktu ar savu grupu un turies pie sienas (vai nu pa labi, vai pa kreisi) un ar rokām vai kājām mēģini noteikt savu ceļu.

Sākumā es ar ilgošanos un zūdošām cerībām atskatos uz gaistošajām durvju aprisēm, pirms mēs dodamies pilnīgā tumsā. Godīgi sakot, mani pārņēma stipra vēlēšanās "laisties lapās", jo domāju, ka neizturēšu. Tā gribējās kaut ko redzēt! Redzēt! Tomēr Paula noteiktā virzīšanās man pa priekšu, Ilzes nomierinošā čalošana man aiz muguras deva drošības sajūtu, un es turpināju.

Alises balss vadīti atrodam durvis un ieejam telpā, kur vispirms jāatrod galdi, pēc tam uz galdiem jāatrod kastītes, kurās kaut kas ir iekšā. Bet - kas?! Par to jātiek skaidrībā. Oh, dažādi pārtikas produkti! Iedomājaties, pilnīgā tumsā manas rokas sagrābsta kastīti, kurā ir mazas adatiņas - smalkas, vieglas un lūstošas. Kas tas varētu būt? Nav ne jausmas, tāpēc paņemu dažas un ielieku rokā gan Paulam, gan Ilzei. Gudrojam nepaguruši, līdz Ilzei ir ideja - mazie makaroniņi Chapelli. Alises balss apstiprina. Bingo!

Un tā lēnām virzāmies arvien tālāk, jeb tomēr - pa riņķi? Tumsā virziena sajūta ir zudusi, bet līdz ar to arī vēlēšanās uzzināt - kur ir izeja.

Tālāk baudām ielu ar mašīnu trokšņiem, tad pāri tiltiņam dodamies mežā, līdz nonākam Mākslas muzejā.

Te nu gan ir izaicinājumi mūsu sajūtām un fantāzijai, jo skulptūras ir telpiskas. Pamēģiniet pilnīgā tumsā pateikt, ka šis veidojums ir Milosas Venēra. Bet ir! Un šis ir suns, šī ir lauva... šī ir pasaules karte ar visiem kontinentiem... šis ir Frīdas Kalo no kafijas pupiņām veidotais portrets...

Brīnumi turpinās dzīvojamajā istabā, kad rokas satausta datoru, printeri, telefonu un fotoaparātu.Viss izskatās, ak, ko es saku - izskatās, viss izliekas svešs un nesaprotams, kaut gan ir mūsu ikdienas priekšmeti.

Finālā nonākam kafejnīcā, kur satiekamies visi septiņpadsmit, un visiem ir jāmāk atrast galdiņš un jāprot apsēsties. Tad mums tiek piedāvāta sula, tikai ar mazu niansīti - jāprot sačamdīt salmiņš un tas jāiedabū sulas kastītes atverē. Kad tas izdodas, dzeru neatvilkdamās... un tikai tad aizdomājos - vai man visu laiku acis bija vaļā, vai tomēr ciet? Nudien nezinu, jo lielu starpību tas tāpat neiztaisītu.

Tagad drīkstam uzdot Alisei jautājumus. Apbrīnoju viņas skaidro skatu uz dzīvi, un atka pieķeru sevi - nu kādu "skaidro skatu".... Taču tas, kā viņa mūs vadīja un stāstīja, lika domāt, ka Alise redz.

Pauls blakus ierunājas, ka Alise taču zina, kāda izskatās melnā krāsa, un piebilst, ka baltā ir tieši pretēja...
Alise momentā reaģē un saka, ka to vīrieti, kurš viņai paskaidros kādas izskatās krāsas, viņa ir gatava apprecēt 🙂 Visi smejamies, un šie smiekli tumsā iegūst īpašu vērtību.

Kad pēc 90 minūtēm ekskursija ir beigusies un esam gaismā, mani pārņem milzīga atvieglojuma sajūta. Es redzu! Un tagad redzu, kāda izskatās Alise. Skaista!

Pēkšņi apjaušu pavisam ko negaidītu - esmu šausmīgi nogurusi! Tik nogurusi, kā pēc smagas darba dienas. Karina paskaidro, ka šajā ekskursijā ir strādājuši VISI mūsu sensori, izņemot, protams, redzi. Pārējās maņas ir centušās redzi kompensēt. Smags darbs...

Sirsnīga pateicība visiem, kuri ir izveidojuši šādu muzeju, kurš redzīgajiem parāda, kāda laime ir redzēt!

Pamācoši, šokējoši, izglītojoši.
Paldies!

*****
Zane.
Paldies par iespēju ielūkoties pasaulē bez gaismas! Izrādās, ka arī tumsā mūs sagaida pārsteigumu pilna pasaule. Jo sevišķi novērtēju iespēju pēc muzeja apmeklējuma uzdot jautājumus un uzzināt, kā pasauli uztver neredzīgi cilvēki.

*****
Aigija.
Paldies par šodienas pieredzi! Tiešām ļoti izzinoši! Sajūtas ļoti spilgtas!

*****
Ilze K.
Ļoti patika mūsu mazais ceļojums gides Alises pavadībā, un iespēja ļoti īpašā veidā "saredzēt" mums tik ierasto redzamo pasauli pilnīgā tumsā. Brīnišķīga vieta kur doties ar draugiem, bērniem un kolēģiem. Iespēja mācīties un sadarboties, kā arī iepazīt vienam otru neierastos apstākļos. Tiešām unikāls piedzīvojums!